Kurzeme

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Latvijas novadu. Par citām jēdziena Kurzeme nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kurzeme
Kurzemes ģerbonis
Ģerbonis
Valstspilsētas: Liepāja, Ventspils
Iedzīvotāji (2011): 279 383
Teritoriālās
vienības:
Novadu
centri:
Mājaslapa: www.kurzemesregions.lv

Kurzeme (lībiešu: Kurāmō[1]) jeb Kursa ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm.[2] Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā, lai gan līdz Melnas līguma noslēgšanai 1422. gadā pie Kurzemes pieskaitīja arī Senās Kursas dienvidu daļa mūsdienu Lietuvas teritorijā (Ceklis, Megava un Pilsāts). Vecākās Kurzemes pilsētas ir Aizpute, Kuldīga un Ventspils.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes nosaukums veidots no etnonīma 'kurši' (senāka forma 'kursi') jeb 'kūri', kas rakstos kā Cori minēti jau 9. gadsimtā, un vēlākajos laikos izmantotajos vācu Kuren un latīņu curones. Savukārt par paša etnonīma un tam atbilstošā vietvārda Kursa izcelsmi pastāv vairākas versijas.

Par visticamāko etimoloģiju uzskata lietuviešu valodnieka Kazimiera Būgas versiju, ka vārda izcelsme būtu saistāma ar slovēņu krš (krūms), ukraiņu kors (līdums, plēsums), čehu krs (nonīcis koks), poļu karślak (zems, šķībs malkai nederīgs koks), kas norāda uz to, ka Kurzeme ir līdumu un plēsumu zeme ar nabadzīgiem kokiem.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms krusta kariem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kursa (valsts)
Senās Kursas karte 13. gadsimtā.

Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja kurši un līvi. Tagadējās Grobiņas apkaimē 6.—9. gadsimtā bijusi pastāvīga vikingu apmetne Ezerpils (Seeburg). Senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir atstājis Romas pāvesta legāts Ansgars (801—865), kas no 831. gada bija Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps. Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu "Svētā Anskara dzīve". Tajā vēstīts par zviedru vikingu ķēniņa Olava uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij, ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja") un Apūlei, ko aizstāvējuši 15 000 karavīru ("Kauja pie Apūles"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

Romas pāvesta Gregora IX vicelegāts Alnas Balduīns 1230. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecināja par kūrijas tā laika nodomu dibināt Kurzemē Svētā Krēsla vasaļvalsti un atbrīvot Lamekinam padotās zemes no pakļautības Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm.

Krusta kari pret kuršiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Livonijas krusta kari

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas—Vīkas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni un atļāva izvietot ordeņa karavīrus Kuldīgā, kas tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas sākumu. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs Kurzemes pakļaušanai savāca lielu karaspēku, tomēr cieta sakāvi 1244. gada Embūtes kaujā un 1245. gada lietuviešu karagājienā uz Kursu.

1252. gadā, kad katoļu ticībā pārgājušais Lietuvas valdnieks Mindaugs bija noslēdzis savienību ar Livonijas ordeni, mestra pienākumu izpildītājs Seinas Eberhards vadīja karagājienu Dienvidkursas pakļaušanai. Pie Dangas upes ietekas Nemunā ordeņa brāļi uzcēla Memelburgas pili.

1253. gada 4. aprīlī krustnešu karaspēka vadonis Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc Romas pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Heinrihu no Licelburgas par 6 kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metālu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

1260. gada 13. jūlijā notika Durbes kauja, kurā žemaišu un kuršu karaspēki bez karaļa Mindauga piekrišanas smagi sakāva krustnešus un viņu sabiedrotos prūšus. Sekojošās kuršu sacelšanās laikā 1263. gadā kurši atkārtoti uzbruka Klaipēdai, taču nespēja to ieņemt.

Kurzemes hercogiste un Kurzemes guberņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Kurzemes un Zemgales hercogiste un Kurzemes guberņa
Kurzemes un Zemgales hercogiste 1770. gadā
Kurzemes latvieši (19. gadsimta pastkarte).

Pēc Livonijas kara 1561. gadā Kurzemes un Zemgales teritorijā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas atradās vasaļatkarībā no Lietuvas dižkunigaitijas, pēc 1569. gada — no Polijas—Lietuvas kopvalsts.

Vācu literāts Rozins Lentilijs 17. gadsimta beigās rakstīja, ka Kurzemes jūrmalas iedzīvotāji (līvi) lieto igauņu valodu, bet citi lieto latviešu valodu, kam nav gandrīz nekā kopēja ar kādu citu valodu, un runā viņu noteiktā Kurzemes un Vidzemes daļā.[4]

Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas 1795. gadā Kurzeme tika pievienota Krievijas Impērijai un izveidota Kurzemes guberņa.

Pēc Kurzemes okupācijas 1812. gada jūlijā uz sešiem mēnešiem tika atjaunota Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste.

Kurzeme 20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1918. gada 18. novembra Kurzeme veido daļu no Latvijas Republikas, ko 1940.-1991. bija anektējusi PSRS. Ļoti smagi Kurzeme cieta abos pasaules karos. Otrajā pasaules karā ilgstoša kara darbība notika tās ziemeļu un rietumu daļā (saukts par "Kurzemes katlu" jeb "Kurzemes cietoksni"; 1944—1945).

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Iedzīvotāji Latvieši Krievi Baltkrievi Ukraiņi Poļi Lietuvieši Ebreji Tatāri Vācieši Čigāni Igauņi Pārējie
1881. 306 058 241 205 3923 krievi krievi lietuv. 3293 23 622 0 30 383 738 126 2768
% 100,00 78,81 1,28 1,08 7,72 0,00 9,93 0,24 0,04 0,90
1897. 339 845 265 777 8521 384 263 6661 8230 16 372 143 31 779 570 461 684
% 100,00 78,21 2,51 0,11 0,08 1,96 2,42 4,82 0,04 9,35 0,17 0,14 0,19
1920. 282 453 234 558 2146 700 nez. 3749 8636 14 396 nez. 16 676 nez. 466 1126
% 100,00 83,04 0,76 0,25 1,33 3,06 5,10 5,90 0,16 0,40
1925. 286 650 242 193 3638 393 nez. 3148 3962 14 883 nez. 15 112 887 429 2005
% 100,00 84,49 1,27 0,14 1,10 1,38 5,19 5,27 0,31 0,15 0,70
1930. 288 092 246 309 3162 992 nez. 3378 4348 12 900 nez. 14 215 nez. 372 2416
% 100,00 85,50 1,10 0,34 1,17 1,51 4,48 4,93 0,13 0,84
1935. 292 659 253 096 3306 1318 214 3705 3702 12 012 nez. 12 789 986 359 1133
% 100,00 86,48 1,13 0,45 0,07 1,27 1,27 4,10 4,37 0,34 0,12 0,40
1989. 366 381 235 271 84 143 11 608 15 783 3112 9593 576 593 470 1898 298 3036
% 100.00 64,22 22,97 3,17 4,31 0,85 2,62 0,16 0,16 0,13 0,52 0,08 0,81
2000. 322 242 234 774 52 979 7761 9499 2709 9227 302 315 495 2060 199 1922
% 100.00 72,86 16,44 2,41 2,95 0,84 2,86 0,09 0,10 0,15 0,64 0,06 0,60
2011. 279 383 213 372 40 042 5602 6770 1882 7060 177 189 406 1638 152 2093
% 100,00 76,37 14,33 2,00 2,42 0,67 2,53 0,06 0,07 0,15 0,59 0,05 0,76

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzeme kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920). Tolaik par Kurzemi dēvēja visas bijušās Kurzemes guberņas teritoriju, ieskaitot arī Zemgales un Sēlijas zemes.
Kurzeme Latvijas pašvaldību kartē (1938)[5]

Līdz 1949. gada reformai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1949. gada 31. decembrim Kurzemi veidoja Liepājas apriņķis (līdz 1920. gada 9. augustam — Grobiņas apriņķis), Ventspils apriņķis, Aizputes apriņķis, Kuldīgas apriņķis un Talsu apriņķis, kuru ārējās robežas veidoja Kurzemes kultūrvēsturiskā novada robežu.

Pēc 2008. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes vēlēšanu apgabals (2011).
Kurzemes kultūrvēsturiskais novads (oranžā krāsā) un pilsētas (2009).

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Kurzemes vēlēšanu apgabalā atradās 19 novadi un 2 republikas pilsētas:

Pēc 2021. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Kurzemei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas rezervāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «kurzeme -- Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. augustā. Skatīts: 2019. gada 17. jūnijā.
  2. Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
  3. Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.
  4. Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. — 334 lpp.
  5. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]